Piecpadsmit minūtes pirms kritiskā punkta Ribakovs izskrēja ar baiku no veikala, un mēs rāvām uz krastmalu, no kurienes, pēc mūsu datiem, vajadzēja startēt autobusam uz Limasolu. Jāsaka, ka Kiprā praktiski visi runā angliski, bet krievu valoda ir izplatīta ārkārtīgi plaši, tāpēc komunikācijas problēmas praktiski neradās.
To, vai autobusos vadā ričukus, es noskaidroju jau iepriekš, piezvanot kompānijai Intercity Buses no kompja vēl Latvijā, un, kad ieradās mūsu pepelacs, mēs bez problēmām iekrāvām tajā bisikletus. Pēc 7 dienām, kad braucām atpakaļ, tieši tāda paša procesa gaitā mūs gaidīja šokējošs pārsteigums, bet skriet notikumiem pa priekšu man neļauj vēstījuma pavediens, kas šobrīd ir aizvijies vien līdz Limasolas pilsētai, kura pazīstama arī kā Lemesosa.
Kur mēs ar to pašu autobusu veiksmīgi arī ieradāmies, palūdzot sevi izlaist tur, kur varēsim pārsēsties uz autobusu līdz Pafosas pilsētai. Ar visām šīm klapatām es jau kopš paša rīta līdz pat šim brīdim nebiju pacenties paēst, un, ņemot vērā, ka vakars bija sensenis atpakaļ, vēl pirms izlidošanas, vēderā vispār bija izveidojies kvantu vakuums. Kurš, kā zināms, dzemdē virtuālās daļiņas, kas šajā gadījumā izpaudās kā paaugstināta fona urkšķēšana. Gādīgais Ribakovs, kurš pats pa ceļam bija nolocījis jau ne vienu vien no mājām paņemto sviestmaizi, atrada restorānu, kur mēs steidzami pieprasījām burgerus.
Es - veģetāro, jo, pēc pieredzējušā mednieka un gaļēdāja Ribakova vārdiem, esmu “galīgi nojūdzies” (citāts mainīts vecuma cenzūras apsvērumu dēļ). Nojūdzies es, starp citu, ne uzreiz, bet pakāpeniski, taču nu jau kādus divus mēnešus. Pagaidām gan ne galīgi, un no gaļas izvairos tikai pēc iespējas, kas, par laimi, bieži vien uzrodas. Hamburgerus mēs sevī stūķējām ar neredzētu ātrumu, jo līdz nākamajam autobusam bija atlicis pavisam maz laika. Uzreiz nāk prātā ātrēšanas sacensības, pēc kurām dalībnieki labākajā gadījumā izdaiļo ietvi ar smalkām vemjamajām masām, bet sliktākajā šos cilvēkus aizved uz slimnīcu kuņģa skalošanai. Par laimi, ar mums nekas tāds nenotika. Tā kā Kiprā bieži vien nonāk cilvēki ar putniem galvā (oligarhu bērniņi un viņu draudziņi), kuri dažreiz saslimst ar veģetārismu un visādu citu ņūeidžu, hamburgers nebija vienkārši maizīte ar dārzeņiem, bet gan nesa savā iekšienē cienījamu sojas kotleti ar garšvielām, ko mūsu pusē ar uguni nesameklēsi.
Apkalpoja mūs ļoti žiperīgi, un mēs pilnā sparā aiznesāmies uz pieturu. Nokukojuši tur kādu pusstundiņu, un pabazarējuši ar vietējiem garlaikotajiem taksistiem, kuri nomokās no bezdarbības tiktāl, ka ir gatavi pat piebraukt pie riteņbraucējiem un izklaidēt viņus ar sarunu (lai arī ar savtīgu mērķi), mēs atklājām, ka pietura nav īstā, un autobuss atiet tieši no restorāna ar hamburgeru! Turklāt nekādu atpazīšanas zīmju tur nav, un nekāda veida, kā to uzzināt, arī nav, kaut vai tā būtu autobusu kompānijas mājaslapa. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka viss ir jājautā vietējiem, un pēc tam vēl jāpārbauda simts reizes, ja nu viņi kļūdās.
Lai īsinātu laiku, locu iekšā vietējo saldējumu
Galu galā mēs tomēr aizbraucām no Limasolas, bet tik vēlu, ka Pafosā ieradāmies tikai pussešos. Iedomājieties tik, iedomājieties tik, dienvidu saule žiperīgi liecas uz rietu, mēs neesam gulējuši jau trīsdesmit stundas, bet priekšā vēl 50 kilometru pedāļu mīšanas pa kalniem, turklāt ar bagāžu. “Gan jau nepazudīsim” padomājām mēs, un katram gadījumam iegājām lielveikalā, lai uzpildītos ar šokolādi. Lielveikals izrādījās piepilsētas hipermārkets, kur katrs piekrāmē ratiņus ar paiku, un rindā jāstāv pusstundu. Par laimi, pasaule nav bez labiem cilvēkiem, un tantītes palaida mani pa priekšu, turklāt pat bez mana lūguma, pašas piedāvāja. Tā es tiku gandrīz līdz rindas beigām, kamēr neuzdūros pikts onkulim, kurš sāka mani zākāt visiem vārdiem krievu valodā, nezinādams, ka es visus viņa pantiņus lieliski saprotu. Gribas uzreiz likt lietā stereotipu, ka krievi ārzemēs uzvedas kā kretīni, bet lūk, kāda neraža – tantītes, kuras mani palaida, arī bija krievvalodīgās.
Omu šis biedrs man sabojāja pamatīgi, jo es parasti sabiedriskās vietās pa priekšu nelienu, un vispār uzvedos pieklājīgi, bet te vienkārši izmantoju cilvēku laipnību, kuri paši piedāvāja palīdzību.
Priekšā ilgs ceļš
Dzīvā radība
Kad mēs beidzot izkustējāmies (nevis prātā, bet ar savu gaitu), tad drīz vien uzdūrāmies pirmajiem apelsīnu dārziem. Citrusaugu aromāts ir vienkārši maģisks. Ābeles un ķirši arī ir lieliski, bet uztraucošā, uzmundrinošā apelsīnu koku smarža ir skaista bez gala. Agresīvais čuvaks no veikala uzreiz izkusa tālā dūmakā, tāpat kā visas citas raizes un problēmas. Neskatoties uz miega badu un visiem šķēršļiem ceļā, mēs tagad stingri nostājāmies uz sliedēm un pārliecinoši devāmies nākotnē, kas cilvēkam, lai kā arī skatītos, ir svarīgāk par visu.
Priekšā, starp citu, mūs gaidīja normāls tāds kāpums – apmēram 600 augstuma metru. Tiem, kas nav stipri velosipēdu tematikā, nāksies paskaidrot, ka maršruta augstuma kāpums - tas ir, ja tu saskaiti kopā visus kalniņus augšup, kas bija jāpārvar. Tā kā ceļš reti kad iet tikai uz augšu, bet biežāk lokās visās plaknēs, uz pavisam nelieliem 50-100 metrus augstiem pauguriem, kā Latvijā, 100 kilometru garā ceļā var mierīgi savākt kilometru kāpuma. Sīkāk es pastāstīšu vēlāk, bet šajā dienā mums augstākais punkts, kuram vajadzēja pārvelties pāri, bija veseli 700 metri, un mēs to darījām jau pēc saulrieta, kā jau tas bija gaidāms. Kopumā pa dienu savācām gandrīz kilometru, kas nav maz.
Lejā laidāmies jau tumsā, labi vēl, ka pa asfaltu. Ātrums nepārtraukti 30-40 km/h, turklāt pat nav jāmīs pedāļi. Tikko paspēj uzņemt 50, uzreiz līkums, un jāsāk bremzēt. Pa ceļam gadījās pāris sasistu mašīnu policijas un ziņkārīgo ielenkumā, kas pamudināja mani bremzēt vēl aktīvāk. Līdz Polisas pilsētai, kas atrodas pie jūras, tikām ap kādiem 9, un tālāk sekoja baigi garlaicīga mīšana pa asfaltu līdz apartamentiem Astrofegia Apartments.
Kamēr es tumsā meklēju izdrukāto būkingu un dokumentus, iznāca saimnieks un laipni mūs pavadīja uz istabām. Viņš man, izrādās, bija rakstījis SMS, taču viesabonēšanā tās tiek piegādātas nesteidzīgi, turklāt telefons man bieži ir lidmašīnas režīmā baterijas taupīšanai. Pēc tik notikumiem un grūtībām piesātinātas dienas nokļūt naktsmītnē bija ļoti patīkami. Kad mēs beidzot tikām savās istabās, mums gandrīz žoklis atkarājās no komforta un fīču pārpilnības.
Jebkāda sadzīves tehnika: plīts, cepeškrāsns, veļene, plakanie televizori, katros apartamentos Wi-Fi rūteris, lai labāk ķertu, divas guļamistabas, katrā divguļamā gulta un vēl bērnu gulta. Liela viesistaba-studija ar vairākiem dīvāniem, kaudze trauku un nažu. Viss ideāli tīrs, un daudz kas izskatās kā jauns. Uz galda saldumi un apelsīni, pirms krāna filtrs, lai varētu dzert tīru ūdeni, un nevajadzētu pirkt pa eiro pudelē. Vannasistabā ziepju dozators ar kustības sensoru!
Visai šai godībai klāt nāca instrukcija, kā un ko lietot, kur blakus ir veikals un tā tālāk, un tā joprojām. Šī komforta un svētlaimes pārsteigti, mēs ar pateicību aizmigām uz sniegbaltiem palagiem. Rīt bija gaidāma pamatīga diena, un vajadzēja kārtīgi izgulēties.